MEITA GĀJA UZ AVOTU…
- varbūt tikai skaista leģenda?
Varbūt arī patiesība, bet vai krūze bija zaļa? Vai tā bija tradicionālās formas latgaliešu krūze ar augstiem pleciņiem, slaidu kaklu un lēzenu augšmalu, kuru ērti piesmelt un droši izliet? Un jāiet bija uz tālo avotu, jo sādžas aka bija gandrīz sausa.
Bet varbūt šoreiz zaļa bija vērtusies parasti gaiši dzeltenā, vēderainā kurzemnieku krūze, liela, vai abām rokām nesama, snīpi kā zara kannai un pat ar vāciņu, lai gruzītis neiekrīt.
Vai tā bija vienkāršā vidzemniece – kā noskatīta no liela stopa. Tikai uz augšu mazliet šaurāka un droši turama aiz osas. Tai dažkārt ticis tikai caurspīdīgais vāpējums, dažreiz tā pat tumši brūna un tikai iezaļgana, bet cita zaļo spozmi izstaro virs baltās angobas.
Slaida krūze no leišmales kā baltā sagšā ietinusies un tikai mazām zaļām lapiņām apbirusi, varbūt arī tā bija zaļā krūze.
Bet, ja ar to nebija smelts no avota, tad nonākusi uz galda, tika dēvēta par sulas krūzi, piena krūzi, paniņu krūzi vai godāta par alus krūzi.
Izstādi var apskatīt katru dienu no 10.00 līdz 20.00